Kolokvijs. Rusifikācija - apjaustās un neapjaustās okupācijas. (3/3)

Описание: Vineta Skujiņa - Trīs skatījumi uz rusifikācijas politiku: sociāllingvistiskais skatījums

Latviešu valodas un kultūras attīstība 19.-20. gadsimtā notikusi uz dažādu rusifikācijas procesu fona. Paradoksāli, ka tādos apstākļos latviešu nacionālā identitāte varēja attīsttīties pietiekami sekmīgi, radot priekšnoteikumus gan neatkarīgas valsts izveidošanai, gan tās atjaunošanai. Rusifikācijas politiku iesāka Krievijas Impērija, bet turpināja Padomju Savienība. Jau 19. gadsimta 50.-60. gados impērijas valdība centās mazināt Baltijas provinču atšķirības no Krievijas valsts centrālās daļas. Reaģējot uz to, vietējā muižniecība īstenoja dažas reformas, kas visumā nāca par labu latviešu zemnieku interesēm. Tika pilnīgi izbeigtas klaušas, reformēta pagastu pašvaldība, laukos izveidojās mazo zemes īpašnieku slānis. Taču 80.-90. gados, sevišķi imperatora Aleksandra III valdīšanas laikā, rusifikācija skāra Baltijas provinču tiesu, policijas, valsts pārvaldes un izglītības sistēmu. Tur tika ieviesta krievu valoda, pat pamatskolās vairs nebija iespējamas mācības dzimtajā valodā. Lai gan pēc 1905. gada revolūcijas spiediens atslāba, galvenajos vilcienos rusificētā pārvaldes un izglītības sistēma turpināja darboties līdz pat impērijas sabrukumam 1917. gadā.



Neatkarīgā Latvijas valsts neizvērsa aktīvu cīņu ar rusifikācijas sekām. Krievijas likumi tika manīti pakāpeniski. Latvijas pirmais valodas likums stājās spēkā 1935. gadā, jauns civillikums tika pieņemts tikai 1938. gadā. Mērķtiecīgu kultūras un izglītības sistēmas latviskošanas izvērsa tikai Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Šādai politikai bija lieli panākumi, taču tie bija īslaicīgi. Jau 1940. gadā padomju okupācijas režīms sāka Latavijas sovetizāciju. Tās neiztrūkstošs elements piecas desmitgades bija arī rusifikācija. Krievu valoda dominēja daudzās dzīves jomās. To sekmēja plašā imigrācija no Padomju Savienības, kā arī intensīvā industrialiizācija un militarizācija. Latviešu valoda tika atspiesta otrajā plānā un pilnvērtīgi funkcionēja tikai latviešu kultūras iestādēs vai izglītībā.



Cīna par latviešu valodas tiesībām bija viens no galvenajiem motīviem neapmierinātībai ar padomju varu. 1983. gadā tiesas zālē Gunārs Astra to izteica emocionālos vārdos: Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos – Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas līdzekļu darbībā. Un arī tur to lēni un pārliecinoši atspiež dižā krievu mēle. Man sāp, un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka lielum lielais vairākums Latvijā dzimušo un augošo krievu nemācās un negrib prast latviešu valodu. Atmodas procesu attīstībā 80. gadu nogalē cīņa par valodu apsteidza neatkarības atjaunošanas mērķi. Jau 1988. gada jūnijā Ruta Veidemane Radošo savienību valdes plēnumā ierosināja latviešu valodai piešķirt valsts valodas statusu. Aina Blinkena aicināja par šo jautājumu sūtīt vēstules Augstākās Padomes prezidija Juridiskajai daļai. Rezultātā tika saņemtas 9385 vēstules ar 354 280 parakstiem, bet 1989. gada 5. maijā tika pieņemts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valodu likums.