Rodžers Skrūtons - Kā būt konservatīvam

Описание: 🎙️ Svētdienas filozofiskā parunāšana | 1. sezona 5. sērija

Svētdienas filozofiskajā parunāšanā Jānis Voins kopā ar Daniēlu Āboliņu iedziļinās Rodžera Skrūtona grāmatā “Kā būt konservatīvam” — darbā, kas kļūst par atspēriena punktu sarunai par konservatīvismu nevis kā politisku etiķeti, bet kā domāšanas veidu un attieksmi pret pasauli. Skrūtons mēģina atbildēt uz šķietami vienkāršu, taču mūsdienu kontekstā politiski un morāli neērtu jautājumu: ko īsti nozīmē būt konservatīvam laikā, kad pārmaiņas tiek uzskatītas par pašvērtību?

Sarunā tiek analizēta ideja par sabiedrību kā mantojumu, nevis eksperimentu. Jānis un Daniēls runā par to, kā valsts, institūcijas un kopienas veidojas ilgā laikā un kāpēc mēģinājumi tās mehāniski “uzlabot” bieži rada pretēju efektu — atsvešinātību, neuzticēšanos un sajūtu, ka politiskie lēmumi tiek pieņemti bez saiknes ar reālu dzīvi. Tiek skarts jautājums par demokrātiju kā ikdienas atbildību, nevis vienreizēju procedūru vēlēšanu dienā.

Īpaša uzmanība pievērsta brīvības un atbildības attiecībām. Saruna pieskaras tam, kā brīvība bez pienākuma izjūtas pārvēršas haosā un kā atkarība no valsts atbalsta var vājināt gan indivīda motivāciju, gan sabiedrības kopējo saliedētību. Skrūtona kritika par ideoloģisku politiku, kas sabiedrību uztver kā pārveidojamu materiālu, tiek savienota ar Latvijas pieredzi — reformām, kas bieži tiek ieviestas kā tehniski projekti, ignorējot kultūras un sociālo kontekstu.

Podkāstā tiek runāts arī par tradīcijām kā zināšanu formu — par to, kā praktiska gudrība, kas uzkrāta paaudzēs, mūsdienās nereti tiek pasludināta par šķērsli progresam. Jānis un Daniēls apspriež, kā “iekļaušanas” un ideoloģiskas vienādošanas vārdā tiek apšaubīts saprāts, autoritāte un pati objektīvās patiesības ideja, aizstājot argumentus ar ticību un lojalitāti pareizajai pozīcijai.

Saruna neaprobežojas ar teoriju. Tiek skarti jautājumi par nacionālo valsti kā demokrātijas pamatu, par kultūru kā piederības telpu, nevis audzināšanas instrumentu, un par to, ko nozīmē politiska solidaritāte sabiedrībā, kas arvien vairāk sadrumstalojas. Skrūtona ideja par “mīlestību pret mājām” — oikofīliju — tiek aplūkota kā praktisks priekšnoteikums sabiedrības izdzīvošanai, nevis romantiska nostalģija.

Noslēgumā saruna nonāk pie centrālā jautājuma: vai progress bez skaidra virziena vispār ir progress? Ko nozīmē saglabāt to, kas darbojas, laikā, kad pastāvīgs nemiers tiek pasniegts kā tikums? Un kādu cenu sabiedrība maksā, ja tā atsakās no atbildības, tradīcijas un māju sajūtas? Šī epizode ir mierīga, bet konceptuāli blīva filozofiska saruna par konservatīvismu kā dzīvu, domājošu attieksmi pret pasauli, nevis politisku lozungu.

🌱 Filozofija nav domāta tikai akadēmiķiem – tā ir ikviena iekšējās higiēnas prakse, kas palīdz dzīvot ar skaidrību un bez bailēm. Tieši tāpēc Epikūrs aicina: “Neviens nav par jaunu vai par vecu, lai rūpētos par dvēseles veselību.”

🎧 Klausies un pievienojies svētdienas pārdomām par dzīves mākslu.