Latviešu trimdas jaunatne un tās pretošanās okupācijai 1970.-1980.gados

Описание: Raidierakstu ciklā “Kas tad bija?” tiek aplūkota trimdā esošo un dzimušo latviešu informētība un viņu nostāju paušana par notikumiem Padomju Savienības okupētajā Latvijā laikā, kad vēl nebija paredzama PSRS sabrukšana.

Latvijas Okupācijas muzeja pētnieki ieskicē vispārējo situāciju Otrā pasaules kara beigās, kad Latviju gan piespiedu, gan brīvprātīgā kārtā pameta liela daļa Latvijas iedzīvotāju. Mazākā daļa – nepilni 5 tūkstoši cilvēku – ar laivām devās pāri jūrai Zviedrijas virzienā, bet lielākā daļa – ap 170 tūkstoši cilvēku, no kuriem vismaz 100 tūkstoši bija civilbēgļi – nonāca Vācijā, kur kara beigās tika izvietoti ap 300 bēgļu nometnēs.

Sākot ar 1948. g. bēgļi pakāpeniski drīkstēja izceļot no kara sagrautās Vācijas. Vispirms uz Beļģiju, Apvienoto Karalisti, Kanādu, bet vēlāk arī Austrāliju, Dienvidameriku un ASV. Visvairāk bēgļu nonāca ASV – ap 45 tūkst., Austrālijā - ap 21 tūkst. un Kanādā – ap 13 tūkst. Daudzi palika Vācijā, kur Minsterē izveidoja ģimnāziju.

Nonākot jaunajās mītnes zemēs, latvieši tiecās apvienoties vispirms mītnes valsts robežās, bet vēlāk arī starptautiski – izveidoja PBLA. Pašorganizēšanās notika arī jauniešu vidū, kur jau 1952. gadā izveidojās Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienība, bet divus gadus vēlāk arī Eiropas Latviešu Jaunatnes apvienība (ELJA). Tādas veidojās arī Austrālijā un Dienvidamerikā.

Pēteris Kalniņš sniedz ieskatu arī latviešu trimdas dzīves aizkulisēs, norādot, ka trimdā visa jaunatne nebūt nebija vienota - daudz kas bija atkarīgs no vecākiem. Tomēr vienojošs faktors tiem, kas mācījās t.s. svētdienas skolās, bija Latvijas vēstures apguve, ko papildināja saziņa gan ar trimdas organizāciju pārstāvjiem, gan sarakste ar Latvijā palikušajiem radiniekiem. Aktīvākie jaunieši organizēja arī dažādas akcijas, piemēram, Baltijas Brīvības un miera kuģa braucienu Baltijas jūras austrumu krastā.

Savukārt Austrālijā 1974. gadā tur dzīvojošie baltieši rīkoja sekmīgas akcijas pret šīs valsts plāniem atzīt de iure Baltijas valstu inkorporāciju PSRS. Latvijas Okupācijas muzeja valdes priekšsēde Valda Liepiņa, kura arī šajās akcijās piedalījās, norāda, ka “pilnīgi iespējams, ka sekmīgai inkorporācijas atzīšanai Austrālijas gadījumā varēja sekot vispārēja Rietumu bloka valstu politikas maiņa šajā jautājumā.”

Raidījuma tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija, par saturu ir atbildīga Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.

Raidījumu sagatavoja un vadīja Dr. hist. Edvīns Evarts un vēstures pētnieks Pēteris Kalniņš.